Laines šīs vasaras piedzīvojumi, Augusts 2010

    Ierasts jautājums-kā pagāja tava vasara? Es atbildu ar smaidu. Šo vasaru es neaizmirsīšu nekad. Šīs atmiņas sildīs mani aukstajos ziemas vakaros un brīžos, kad liksies, ka pasaule ir pret mani. Atdzīšos, man nepatika doma, ka nāksies gada siltāko laiku pavadīt pilsētā, kur nav jūras vai okeāna. Vispār doma, ka kaut kur būs jābrauc, pēc tā trakā laika skolā, mani tracināja arā. Maijā es paveicu neiespējamo-3 nedēļu laikā es izņēmu visa gada vielu,mācijos naktīs un dariju visu to pašu ko mani klasesbiedri semestra laikā,tikai man atvēlētais laiks bija krietni īsāks. Patstāvīgi čīkstēdama Agrim, ka palikšu uz otru gadu, es tiešām brīnos, kā mans aģents spēja mani visu to laiku paciest, kur nu vēl atbalstīt un nezaudēt ticību maniem spēkiem. Publisks paldies Viņam. Bet man vajadzēja laiku,lai saņemtos. Godīgi sakot es nepazinu pati sevi,biju kā ieprogrammēts robots,kam nekas cits kā mācības dzīves ritmā  nēeksistēja. Bet es paveicu. Man izdevās. Tomēr biju uz sabrukuma robežas. Paņemdama 10 dienas atvaļinājuma, es pavadiju, laiku ar saviem vislabākajiem draugiem, ļāvos ģimenes un radinieku aprūpei, un dzīvoju pavisam normālu,bezrūpīgu dzīvi. Jūs pat iedomāties nevarat, cik laimīga es jutos. Es izbaudiju katru dienu. Katrs mirklis, ko pavadiju ar saviem mīļajiem,bija kā svētlaime man.Viņu balsis bija kā visskaistākā mūzika manām ausīm. Bet laiks negaida. Bija jābrauc tālāk. Es izvēlējos savu dzīves ceļu un nenožēloju to joprojām. Es devos uz Parīzi.Es tajā brīdī nenojautu,ka satikšu cilvēkus, kuri man tagad nozīmē tik daudz. Es nedomāju, ka spēšu izstāstīt visu. Tās izjūtas nav iespējams izstāstīt.

Tās ir jaizbauda, lai saprastu. Parīze-viņa mani nemīl. Jau ierasdamies pilsētā,kur nebiju spērusi savu kāju 2 gadus,man nācās 2 stundas sēdēt sastrēgumos,nežēlīgākajā karstumā,džinsu biksēs un siltā jaciņā,jo LV tajā brīdī siltums vēl nebija atnācis. Tiesa vismaz aģentūra priecājās mani redzēt. Apartameni tie paši kur dzīvoju iepriekš. Viss pa vecam. Tomēr tajā pašā laikā savādāk. Pagājušo reizi es biju kopā ar savu labāko draudzeni Sigitu Parīzē, šoreiz tāda laime man nespīdēja un es atkal biju viena pilsētā kurā nevienu nepazinu. Istabas biedrenes-hmmm maigi izsakoties nekas sevišķs. Visu dienu sēž istabā pie datoriem. Wuhuu man vnk būs ūberjautri-tā es domāju visu dienu.  Zināju, ka atbrauks jauna meitene. Viņu es gaidiju ar nepacietību. Es viņu nepazinu. Bet ticiet vai nē es jutu, ka mēs sadraudzēsimies. Vnk jutu. Nākamajā rītā sēdēdama virtuvē, savā iemīļotajā pidžamā, un ēsdama brokastu pārslas es nepamaniju kurā brīdī ienāca jaunā meitene. Simpātiska,bet tomēr modelēm netipiski īsa auguma, viņa mazliet kautrēdamies ienāca lai apsveicinātos. Mēs sākām runāt. Runājām mēs ilgi.Atdzinos ka gaidiju Elizu, jo no pārējām rūmeidēm man metās žāvas. Viņa teica-mēs kļūsim par draudzenēm. Tā arī notika. 16 gadniece un pirmais ceļojums,protams man bija jauzņemās aukles loma,un jaizskaidro kā pārvietoties pilsētā, kas un kā, vārdu sakot neinteresanti. Bet viņa man nekrita uz nerviem, kā tas bieži notiek ar citām jaunām meitenēm, kas man ticina, lai parādu kas kur atrodās.Man ir tikai 17 gadi, bet dažreiz es jūtos, kā tāda vecmāmiņa.

Dienas gāja. Es neaceros dienu kad būtu sēdējusi mājās. Tiešām ne, jo vienmēr atradās ko darīt. Pateicoties Nikolei iepazināmies ar superīgiem cilvēkiem. Sākumā tikai kopējas vakariņas, bet pēc tam jau aizgāja līdz trakām ledus apmētāšanas kaujām, peldbaseina ballītēm,tusiņi ar slavenībām utt... Mums ne mirkli nebija garlaicīgi. Vai tas bija kino apmeklējums, vai parasts sushi vakars vienmēr mūsu bariņš bija uzmanības centrā. Visspilgtāk aceros vakaru kad skatījāmies futbola noslēdzošo maču. Spēle bija garlaicīga, bet prieks kas valdija ielās bija neaprakstāms. Mēs dziedājām spāņu dziesmas nezinādami vārdus, dejojām tango nemācēdami soļus un kliedzām un priecājāmies. Viens otru nepazīdami tomēr visa pilsēta apvienojās, lai priecātos par spāņu uzvaru. Vēlāk mēs gājām lēkāt Luvras strūklakā. Jā tas ir aizliegts un mēs varējām iekulties pamatīgās nepatikšanās tomēr jautrība sita aukstu vilni. Traki,jauni un brīvi-tā mēs jutāmies visi 14 cilvēciņi. Tas ir bariņš kuru vnk nevar neiemīlēt un kas spēja eksistēt tikai kad visi ir kopā. Visa vasara pagāja vienos piedzīvojumos. Tiešām es neatminos, kad vēl man būtu gājis tik jautri,nekad mūžā es nēesmu jutusies 2 mēnešus laimīga nonstopā. Iepinusies nepatikšanās tādās kā somas nolaupīšana un datora dzīvības atņemšana tieši pirms eksāmena es pat tad nejutos bēdīgi. Nē es smējos, jo tas bija tizli. Tizli un smieklīgi. Es vēlētos pastāstīt daudz vairāk, bet nespēju. Šīs atmiņas pieder tikai man un tiem kas man bija blakus visu šo laiku. Neaizmirstama vasara-jā tieši tāda viņa bija. Izbaudiet katru savu dzīves mirkli, šie mirkļi nekad vairs neatkārtosies un paliks tikai atmiņas-gaistošas un patīkamas.